Atmiņa, tās attīstīšana
Atmiņa, tās
attīstīšana
Saturs
Atmiņas modeļi
1. Vairākatmiņu modelis
2. Apstrādes līmeņu
(levels-of-processing) modelis
3. Semantisko tīklu modelis
·
Atmiņas
struktūra un funkcijas
·
Īstermiņa
atmiņa
·
Ilgtermiņa
atmiņa
·
Aizmiršana
·
Aizmiršanas
līkne.
·
Iegaumēt un
atcerēties
Izmantotā
literatūra
Atmiņas
modeļi
Pamatā darbu ar
atmiņu var iedalīt trīs fāzēs:
kodēšana
– saglabāšana – aktualizēšana
Tomēr nav
vienota viedokļa par katra atsevišķā procesa norisi.
Tā vietā aplūko dažādus atmiņas modeļus.
1. Vairākatmiņu
modelis
·
Waugh un Norman (1965) atmiņu iedala
primārajā un sekundārajā. Ienākošā
informācija nokļūst primārajā atmiņā,
kurā vienlaicīgi var glabāties 5-9 objekti (items).
Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no
primārās atmiņas nokļūst sekundārajā, kas
nodrošina ilgstošu uzglabāšanu. Šajā
gadījumā turpmāka atkārtošana vairs nav
nepieciešama.
·
Atkinson un Shiffrin (1965, 1968, 1971)
šī dalījuma apzīmēšanai lieto terminus
“īstermiņa atmiņa” (ĪTA) un “ilgtermiņa atmiņa”
(ITA). Īstermiņa atmiņā informācija glabājas
aptuveni 30 sekundes, ilgtermiņa atmiņā tā pāriet
atkārtojot. Minētie autori papildināja arī sajūtu
atmiņas koncepciju. Informācija sajūtu atmiņā tiek
uzglabāta pavisam īsu brīdi – vizuālā (Ikon)
0,5 sekundes, auditīvā (Echo) dažas sekundes (Sperling,
1963). Ja šai informācijai pievērš uzmanību, tā
tiek pakļauta apstrādei īstermiņa atmiņā.
·
Cowan (1988) uzskata, ka ĪTA un ITA veido
vienotu veselu, no kā ĪTA ir aktīvā daļa.
2. Apstrādes
līmeņu (levels-of-processing) modelis
·
Craik un Tulving (1975) pētīja
vārdu atcerēšanās atkarību no to uztveršanas un
apstrādes veida – izskats, skanējums, semantiskā jēga. Ar
katru nākošo līmeni atcerēšanās varbūtība
pieauga. Piemēram, tie eksperimenta dalībnieki, kuriem lika
novērtēt teksta saturu, uzrādīja labākus
rezultātus nekā tie, kuriem šajā pašā tekstā
lika saskaitīt “a” burtus.
·
Walker un Jones (1983) šo konceptu
papildināja ar elaborācijas jēdzienu. Ar to saprot apzinātu
abstrakciju meklēšanu informācijas reprezentācijai
atmiņā. Elaborācija nodrošina efektīvāku
atmiņas izmatošanu.
3. Semantisko tīklu
modelis
·
Daudzi autori ir
izstrādājuši modeļus iespējamajai atmiņas
organizācijai, mēģinot izskaidrot piekļuvi
informācijai. Hierarhijas, kuru jēdzienu kompleksums pieaug
virzienā uz virsotni (Collin un Quillian), matricas (Broadbent)
un kategorijas, pēc kurām tiek sašķiroti objekti (Smith).
Turpmāk
pārsvarā tiks aplūkots vairākatmiņu modelis.
Atmiņas struktūra un funkcijas
Pētot atmiņu, izdala trīs
tās sastāvdaļas – sajūtu, īstermiņa un
ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir
pēdējās divas.
1. zīmējums. Atmiņa.
Īstermiņa atmiņa
Īstermiņa
atmiņā vienlaicīgi iespējams glabāt apmēram
septiņus objektus. Lai gan tas ir atkarīgs no konkrētā
indivīda, novirze parasti nepārsniedz pāris objektus. Tas
nozīmē, ka patvaļīgu 5 ciparu virkni, piemēram,
2 7 6 4 9
mēs spējam
pilnībā paturēt atmiņā, turpretī virkni, kas
sastāv no 15 cipariem, piemēram,
2 7 6 5 8 3 7 5 8
4 3 6 6 7 5
tikai
fragmentāri.
Informācijas uzglabāšanas laiks vienreizējas
iegaumēšanas gadījumā nepārsniedz dažas sekundes.
Lai to palielinātu, nepieciešama atkārtošana.
Visvieglāk tas ir verbālas informācijas gadījumā,
nedaudz grūtāk - ar citiem informācijas veidiem.
Īstermiņa atmiņa darbojas pēc rindas principa – t.i., ja
jaunajam objektam pietrūkst vietas, tas pārklāj objektu,
kurš visilgāk jau atradies atmiņā.
Paši objekti var būt arī daudz sarežģītāki
nekā iepriekšējā piemērā izmantotie. Galvenais
nosacījums – katram objektam jāatbilst semantiskai vienībai, ko
iespējams identificēt ar ilgtermiņa atmiņas
palīdzību. Kā piemēru var minēt vārdus. Virkni no
5 patvaļīgi izvēlētiem pazīstamiem vārdiem
iegaumēt ir tikpat viegli kā 5 ciparus vai 5 burtus, kaut gan burtu
kopskaits šajā virknē var ievērojami pārsniegt 7. 15
vārdu gadījumā mēģinājums lemts neveiksmei,
tāpat kā ar 15 cipariem, piemēram:
mēs
eksperiments spēt pierādīties mīnus īstermiņa
septiņi gaita atmiņa vienlaicīgi divi uzglabāt plus ka
objekti
Turpretī, ja
vārdi ir savstarpēji saistīti, tos paturēt atmiņā
nesagādā īpašas grūtības, piemēram,
Eksperimentu
gaitā pierādījies, ka mūsu īstermiņa atmiņa
vienlaicīgi spēj uzglabāt septiņus plus mīnus divus
objektus.
Arī
šajā gadījumā vārdu skaits ievērojami
pārsniedz deviņus, taču kļūdas, atgriežot
informāciju, diez vai būs nozīmīgas. Tas rāda, ka
informāciju iespējams saistīt vēl augstākos
līmeņos nekā burti vai vārdi, un, prasmīgi to izmantojot,
īstermiņa atmiņas apjomu var ievērojami palielināt.
Šo tēzi
apstiprina apstiprina eksperiments, ko 1965. gadā veica DeGroot.
Eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pēc īstermiņa
atmiņas atjaunot šaha pozīcijas. Kā jau bija
sagaidāms, labi šahisti pieļāva maz kļūdu, bet
iesācēji pareizi novietoja tikai dažas figūras.
Eksperimenta otrajā daļā figūras uz šaha
galdiņiem tika izvietotas patvaļīgi. Šoreiz labo spēlētāju
rezultāti nokritās līdz iesācēju līmenim,
turpretī pēdējo rezultāti praktiski
neatšķīrās no iepriekšējā eksperimentā
uzrādītajiem. No tā var secināt, ka specifisku
problēmu abstrakcijas un paraugi, kas glabājas ilgtermiņa
atmiņā, var būtiski ietekmēt darbu ar īstermiņa
atmiņu. Šaha gadījumā tās ir savstarpēji
saistītas figūru kombinācijas.
Šādu paraugu atpazīšana palielina pieejamo faktu
apjomu, kā rezultātā daudzus uzdevumus iespējams paveikt
ātrāk.
Katrai sajūtu sistēmai ir sava īstermiņa atmiņa.
Līdz šim izdalītas un izpētītas runas/dzirdes un
vizuālā ĪTA, taču nav izslēgta arī
ožas/garšas un taustes ĪTA eksistence.
Informācija, kas izteikta ar valodas palīdzību,
nokļūst fonoloģiskajā ĪTA, turklāt tā var
būt gan vizuāla (rakstveida), gan auditīva (mutiska).
Vizuālajā ĪTA nokļūst pārējā
vizuālā informācija. Tāpēc, lai panāktu
optimālu iegaumēšanu, ieteicams kombinēt tekstuālu un
grafisku attēlojumu. Jāievēro, ka vizuālā
informācija parasti ir neprecīzāka un to ieteicams dublēt
ar valodas līdzekļiem.
Ilgtermiņa
atmiņa
Ja īstermiņa
atmiņas saistīta ar aktīvajām nervu šūnām
(smadzeņu darbī-ba), tad ilgtermiņa atmiņas saturs
glabājas kā saites starp neironiem (smadzeņu struktūra).
No tā izriet divas būtiskākās ITA īpašības –
neierobežots informācijas uzglabāšanas ilgums un
gandrīz neierobežots apjoms. Vēl jāmin lielais laika
patēriņš, kamēr informācija tiek pārvērsta
smadzeņu struktūrā. Tas pieaug, atkarībā no
informācijas uzglabāšanas ilguma.
Ilgtermiņa atmiņa nodrošina sekojošas funkcijas: objektu
atpazīšanu un to saistību ar laiku, vietu un citiem objektiem.
Lai taupītu vietu, informācija tiek glabāta maksimāli
abstraktā veidā, tādēļ pēc reprezentācijas
atmiņā ne vienmēr var restaurēt tās
sākotnējo formu. Atmiņā jau esošas abstrakcijas
atvieglo reprezentāciju, tāpēc liela nozīme ir
2.
zīmējums. Nervi.
atbilstošo
pamatjēdzienu apguvei un to sasaistei ar sekojošajiem faktiem.
Godden un Baddelay 1975. gadā pētīja
apkārtnes maiņas ietekmi uz atmiņu. Divām nirēju
grupām vajadzēja iegaumēt sarakstu ar vārdiem, vieni to
darīja pludmalē, otri – jūrā. Abām grupām
panākumi bija līdzīgi. Taču, kad grupas apmainīja
vietām, iegaumēto vārdu skaits saruka par 40%. Šis efekts
izskaidrojams ar to, ka, lai nostiprinātu informāciju
atmiņā, tiek izmantotas asociācijas, kurās neapzināti
tiek lietoti apkārtnes elementi. Ja brīdī, kad
jāatgriež informācija, šie elementi nav pieejami,
atcerēšanās ir apgrūtināta. Tas attiecas arī uz
situācijas kontekstu kā tādu. No tā izriet, ka
apmācībai būtu jānotiek apstākļos, kas
tuvināti pielietojumam. Piemēram, universitātēm
tipiskā apmācība auditorijās uzskatāma par
apgrūtinātu, ja vien par mērķi neuzskata eksāmena
kārtošanu tajā pašā telpā.
Izskaidrot
atmiņas darbību mēģināts jau sen. Tā
rezultātā radies ne mazums “dīvainu” teoriju. Tā,
piemēram, 50-tajos un 60-tajos tika meklētas “atmiņas
molekulas”. Šīs teorijas piekritēji uzskatīja, ka
atmiņa smadzenēs eksistē dažādu olbaltumvielu
veidā. 70-tajos gados aktuāla bija “vecmāmiņas šūnas”
teorija. Atsevišķas atmiņas, piemēram, par savu
vecmāmiņu, glabājas vienā vienīgā nervu
šūnā. Tomēr šī ideja drīz vien tika
atspēkota. Tā kā nervu šūnas pastāvīgi
atmirst, visu laiku vajadzētu zust atmiņām par
atsevišķām personām, objektiem, notikumiem utt., kas
acīmredzami neatbilst patiesībai.
Šobrīd ir
noskaidrots, ka atmiņas glabājas nervu šūnās un to
savstarpējās saitēs. Mūsu smadzenēs ir aptuveni 100
miljardi nervu šūnu, un katra no tām var būt savienota ar
10000 citām. Principā smadzenes ir kabeļtīkls vairāku
simtu tūkstošu kilometru garumā, pa kuru plūst strāva.
Tā var gan aktivizēt, gan aizturēt nervu šūnu.
Aktivizācijas gadījumā signāls tiek nosūtīts
tālāk kaimiņiem.
Kas tad notiek
brīdī, kad mēs atceramies savu vecmāmiņu?
Fiksētai sejai atmiņā atbilst noteikta nervu šūnu
kombinācija, kuras tiek reizē aktivizētas. To elektriskās
aktivitātes rezultātā smadzenēs rodas modelis, kas
reprezentē vecmāmiņu.
Kas nosaka, cik ilgi
šis modelis būs pieejams? Pēc zinātnieku domām
atmiņu noturību nosaka divi faktori: reprezentācijā
iesaistīto šunu skaits un tās savienojošo saišu
stabilitāte. Jo vairāk šūnu, jo stiprāks signāls.
Jo biežāk kāda no atmiņām tiek izsaukta, jo
stabilākas kļūst saites.
Atmiņas
darbībā vērojama darba dalīšana. Piemēram,
kā atmiņā tiek attēlots zīmulis? Informācija par
krāsu, formu un funkcijām glabājas dažādās smadzeņu
vietās, atkarībā no sajūtu orgāna, ar kuru var
identificēt atbilstošo īpašību. Vajadzības
gadījumā no tām vienā mirklī atkal var izveidot
vienotu modeli. Jautājums par to, kā tiek noteikta īpašibas
piederība objektam, joprojām ir atklāts. Eksistē hipotēze,
pēc kuras par identifikatoru uzskatāma nervu šūnu
aktivizācijas frekvence. Piemēram, nervu šūnas, kurās
glabājas informācija par zīmuli, aktivizējas 50 reizes
sekundē, bet tās, kurās par papīru, tikai 30.
Aizmiršana
To, kas notiek smadzenēs, kad mēs aizmirstam informāciju,
mēģina izskaidrot divas teorijas:
·
atmiņas laika
gaitā izgaist;
·
jaunāki iespaidi
pilnībā vai daļēji pārklāj vecākos,
tādējādi sarežģījot piekļuvi.
Ja, saskaņā ar pirmo teoriju, atmiņām būtu
jāpazūd, tad aizmiršana notiktu proporcionāli
pagājušajam laikam. Tas līdz šim nav apstiprinājies.
Kāds
holandiešu pētnieks veica šādu eksperimentu: sešus
gadus viņš veidoja kartotēku, kurā pierakstīja visus
savus iespaidus. Pēc tam tika pārbaudītas viņa atmiņas
par katru atsevišķu dienu. Reizēm viņam bija
nepieciešams palīdzēt, piemēram, pateikt, ar ko
viņš konkrētajā dienā ir sarunājies, toties
pēc tam viņš samērā precīzi spēja
atstāstīt sarunas saturu. Tādējādi zinātnieks
atcerējās katru dienu pagājušo sešu gadu laikā.
Atmiņu zudums netika novērots.
Galvenais atmiņu zuduma iemesls ir stress. Cilvēkam, kuram
regulāri nākas uzņemt pārāk daudz informācijas,
ir lielākas izredzes kaut ko aizmirst. Papildus šim eksistē
arī fizioloģisks aspekts. Pārmērīga stresa hormona
kortizola koncentrācija kaitīgi iedarbojas uz nervu
šūnām. Par tā produkciju atbild Hypothalamus. Briesmu
gadījumā kortizols sagatavo ķermeni cīņai vai
bēgšanai. Kolīdz hormons sasniedz Hypothalamus, tā
produkcija tiek pārtraukta. Ja šī dabīgā kontrole
nedarbojas, kā tas, piemēram, ir cilvēkiem, kuri slimo ar
depresiju, tiek nodarīts kaitējums smadzenēm, tai skaitā
arī atmiņai. Ja depresiju izdodas novērst, smadzeņu darbība
atjaunojas iepriekšējā līmenī.
Ebbinghaus
aizmiršanas līkne
Neraugoties uz savu
cienījamo vecumu (1885), aizmiršanas līkne diezgan precīzi
apraksta problēmu, kas saistīta ar jaunas informācijas
apgūšanu. Jau pēc 30 minūtēm atmiņā no
tās būs palikusi tikai puse.
Lai gan turpinājumā līkne
kļūst lēzenāka, vidēji no jaunapgūtās vielas
atmiņā paliek tikai piektā daļa. Tā kā nav
iespējams iepriekš noteikt, kas šajā daļā
ietilps, jāsamierinās ar zaudējumiem un jāmēģina
tos kompensēt ar atbilstošām iegaumēšanas
stratēģijām.
No
tām visbiežāk lietotā ir mācīšanās
nevis līdz brīdim, kad viela ir apgūta, bet gan
atkārtošana n-tās reizes pēc kārtas. Jau 19. gadsimta
literatūrā norādīta šādas rīcības
bezjēdzība.
Ebbinghaus
eksperimentāli konstantēja, ka gan tie, kuri mācās
līdz apgūšanai, gan tie, kuri atkārto,
nākošajā dienā zina tikpat daudz (precīzāk –
tikpat maz). Atkārtošana, kas seko uzreiz pēc mācību
fāzes, situāciju neuzlabo.
Tomēr risinājums ir tieši atkārtošanā. Taču
pie tās jāķeras tikai pēc zināma laika. Kolīdz
zināšanu līmenis sasniedz 100%, atkārtošanu
pārtrauc … lai pie tās atgrieztos pēc divreiz ilgāka laika.
Šajā ziņā pazīstamākā ir t.s. 5-10-20
programma. Pēc mācību vielas apgūšanas būtu
jāievēro trīs pārtraukumi pirms sākt atkārtot –
5, 10 un 20 minūšu garumā. Protams, intervālu garumu var
mainīt, saglabājot proporciju, atkarībā no
apgūstamā priekšmeta. Vienu mēnesi atvēlēt
mācībām 10 minūtes dienā dod nesalīdzināmi
vairāk nekā vienreiz mēnesī mācīties 5 stundas no
vietas. 3. zīmējums.
Aizmiršanas līkne.
Aizmiršana ir
dabisks process. Tā ir saistīta ar mūsu smadzeņu
darbības veidu. Aizmiršanu izraisa:
stress.
Visbiežāk sastopamais cēlonis, taču no tā ir
iespējams izvairīties.
vecums. Daļa
atmiņas vecumā pasliktinās, un to novērst nav
iespējams.
ēšanas
paradumi, sevišķi nepietiekams uzturs.
depresijas. Ietekme
līdzīga kā stresam.
nervozitāte.
Iegaumēt un
atcerēties
Sekojošā iegaumēšanas stratēģija dota Andreas
Jorde redakcijā. Tās izklāstā viņš lietojis
šādus terminus:
Termins
|
Apzīmējums
|
Informācijas
glabāšanas ilgums
|
Ultraīstremiņa
atmiņa
|
UĪTA
|
20 sekundes
|
Īstermiņa
atmiņa
|
ĪTA
|
30 minūtes
|
Ilgtermiņa
atmiņa
|
ITA
|
Neierobežots,
taču var zust pieeja
|
Lai informāciju mērķtiecīgi novietotu
ITA, īsi pirms aizmiršanas tā ir apzināti jāatceras.
Lai nezaudētu pieeju ITA saglabātajai informācijai, tā
regulāri jāatkārto, pakāpeniski palielinot intervālus.
Ieteicamais variants – 1 diena, 2 dienas, 4 dienas, 8 dienas, 16 dienas,
atkārtošanas beigas.
Dzejoļu
iegaumēšana
Izlasiet divas
rindiņas un tūlīt tās balsī atkārtojiet no galvas
(deklamējot ieteicams skatīties uz augšu). Tās tagad
atrodas UĪTA.
Izlasiet un
atkārtojiet vēl divas “divrindes”. Ja tas aizņem vairāk par
20 sekundēm, samaziniet teksta apjomu. Atkārtojiet visas 6
rindiņas. Tās tagad atrodas ĪTA.
Iegaumējiet
vēl 4-5 šādas “sešrindes”. Tas aizņems aptuveni 8
minūtes. Seko 5-10 minūšu pārtraukums, lai
atcerēšanās nebūtu pārāk viegla. Atkārtojiet
visas 30 rindiņas. Tās tagad atrodas ITA.
Nākošo
atkārtošanu ieteicams veikt pēc dažām stundām,
vislabāk pirms gulētiešanas. Arī turpmākajās
dienās vēlams pāris reizes atkārtot iegaumēto.
Svešvalodas
vārdu iegaumēšana
Jaunos vārdus ieteicams sadalīt blokos pa 4 līdz 6 vārdi
katrā. Ja vienā piegājienā cenšas apstrādāt
vairāk vārdu, pirmie parasti tiek aizmirsti. Izlasa, atkārto, turpina
ar nākošo bloku. Sistemātiski strādājot,
šādā veidā ĪTA var ielasīt 25 vārdus 5
minūtēs.
Pārbaude uzreiz pēc visu vārdu iegaumēšanas nedod
vēlamo rezultātu. Ieteicams 10 minūšu pārtraukums,
pēc kura visu atkārto. Tagad vārdi atrodas ITA.
Mācību
kartotēka
Kartotēkas kastei ir 5 nodalījumi, katrs nākošais divreiz
lielāks par iepriekšējo, pirmais ir vismazākais,
piemēram, 1-2-4-8-16.
Kartiņas vienā pusē raksta jautājumu, otrā – atbildi.
Ieteicams atvēlēt vietu arī apstrādes datumiem. Ar
kartiņas aizpildīšanu parasti pietiek, lai to atcerētos
arī nākošajā dienā.
Jaunu kartiņu
ievieto pirmajā nodalījumā un apstrādā
nākamajā dienā. Atzīmē apstrādes datumu, izlasa
jautājumu, atbild, salīdzina atbildi. Ja atbildēts pareizi,
kartiņu pārvieto uz otrā nodalījuma beigām. Ja
atbildēts nepareizi, kartiņu pārvieto uz pirmā
nodalījuma beigām.
Pāriet pie
otrā nodalījuma. Apstrādā tās kartiņas, kuras nav
aiztiktas vismaz 3 dienas. Ja atbildēts pareizi, kartiņu
pārvieto uz trešā nodalījuma beigām. Ja atbildēts
nepareizi, kartiņu pārvieto uz pirmā nodalījuma
beigām.
Pāriet pie
trešā nodalījuma. Apstrādā tās kartiņas,
kuras nav aiztiktas vismaz 6 dienas. Ja atbildēts pareizi, kartiņu
pārvieto uz ceturtā nodalījuma beigām. Ja atbildēts
nepareizi, kartiņu pārvieto uz pirmā nodalījuma
beigām.
Līdzīgi
apstrādā atlikušos nodalījumus. Ja uz jautājumu
atbildēts pareizi, kartiņa nokļūst nākamajā
nodalījumā (no piektā nodalījuma tā tiek izņemta
no kartotēkas), ja ne – kartiņa nokļūst pirmajā
nodalījumā.
Šī metode
nodrošina gadiem ilgu pieeju ITA saglabātajai informācijai.
4.zīmējums.
Mācību kartotēka.
Izmantotā
literatūra
1.
Stangl W. Werner Stangls Arbeitsblätter:
·
Überblick
Gedächtnismodelle;
·
Struktur und Funktion des
Gedächtnisses;
·
Das Vergessen;
·
Lernen und
Gedächtnis;
Gedächtnistraining,
Gedächtnishilfen, Gedächtnistricks.
http://www.psychologie.uni-bonn.de/allgm/projekte/DFG_arb/rechenk.htm